Definify.com

Definition 2024

ērēpō ‎(present infinitive ērēpere, perfect active ērēpsī, supine ērēptum); third conjugation

Conjugation of erepo (third conjugation, active only)
indicative		singular			plural
indicative		first	second	third	first	second	third
active	present	ērēpō	ērēpis	ērēpit	ērēpimus	ērēpitis	ērēpunt
	imperfect	ērēpēbam	ērēpēbās	ērēpēbat	ērēpēbāmus	ērēpēbātis	ērēpēbant
	future	ērēpam	ērēpēs	ērēpet	ērēpēmus	ērēpētis	ērēpent
	perfect	ērēpsī	ērēpsistī	ērēpsit	ērēpsimus	ērēpsistis	ērēpsērunt, ērēpsēre
	pluperfect	ērēpseram	ērēpserās	ērēpserat	ērēpserāmus	ērēpserātis	ērēpserant
	future perfect	ērēpserō	ērēpseris	ērēpserit	ērēpserimus	ērēpseritis	ērēpserint
subjunctive		singular			plural
subjunctive		first	second	third	first	second	third
active	present	ērēpam	ērēpās	ērēpat	ērēpāmus	ērēpātis	ērēpant
	imperfect	ērēperem	ērēperēs	ērēperet	ērēperēmus	ērēperētis	ērēperent
	perfect	ērēpserim	ērēpserīs	ērēpserit	ērēpserīmus	ērēpserītis	ērēpserint
	pluperfect	ērēpsissem	ērēpsissēs	ērēpsisset	ērēpsissēmus	ērēpsissētis	ērēpsissent
imperative		singular			plural
imperative		first	second	third	first	second	third
active	present	—	ērēpe	—	—	ērēpite	—
active	future	—	ērēpitō	ērēpitō	—	ērēpitōte	ērēpuntō
non-finite forms		active			passive
non-finite forms		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		ērēpere	ērēpsisse	ērēptūrus esse	—	—	—
participles		ērēpēns	—	ērēptūrus	—	—	—
verbal nouns		gerund				supine
		nominative	genitive	dative/ablative	accusative	accusative	ablative
		ērēpere	ērēpendī	ērēpendō	ērēpendum	ērēptum	ērēptū

erepo in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
erepo in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
Félix Gaffiot (1934), “erepo”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.